Purinaša Ligija Magnificat

Savā trešajā grāmatā – dzejprozas krājumā “Magnificat” dzejniece Ligija Purinaša ieteicas femīnās būtības dziļumos ar vēl nebijušu spēku. Jau ar iepriekšējiem dzejas krājumiem – “Sīvīte” un “Pierobežas” – autore pieteica sevi kā asredzīgu un asmēlīgu dzejnieci, kura nebaidās teikt patiesību tur, kur tā jāsaka, un pajokot, ja tas nepieciešams, reflektēdama kā par Latgali, tā visu Latviju skarošiem problēmjautājumiem. Taču dzejprozas krājumā “Magnificat” dzejniece ir gājusi vēl tālāk, atplēsdama varmācības traumas kreveli un caur to skatīdamās uz sievietes pozīciju Latgalē, Latvijā un visā pasaulē.

Krājumu veido piecas daļas, kurās tiek skatītas sievietes attiecības ar uzmākšanās pieredzi, ar dzimto vietu, ar vecākiem un līdzcilvēkiem, ar romantisko partneri un galu galā ar sevi gluži eksistenciālā līmenī, apzinoties un pieņemot to, ka “es” var tuvoties “citam/citiem” tikai līdz noteiktai robežai, kuru šķērsojot “es” tomēr paliek viens. Daudzus šāda apzināšanās biedētu un liktu censties saistīties ar citiem pēc iespējas vairāk, taču Ligija Purinaša pieņem šo patiesību ar pašapzinīgu un pašironisku stoicismu, apliecinot dzejas sievietes spēku, kad viņa paliek vienatnē ar sevi, un tādā veidā rada atvērtu telpu traumatisko jautājumu aktualizēšanai.

Idejisko krājuma dziļumu un dzejas valodas iedarbību (dzejproza rakstīta latviešu literārajā un latgaliešu rakstu valodā) pastiprina dzejprozas forma, ko iedvesmojusi lūgšanu stilistika, kā arī izsmalcinātais, unikālais poētisms, kāds piemīt vienīgi Ligijai Purinašai.

Nosaukums “Magnificat” nāk no latīņu valodā pārcelta slavinājuma Jaunavai Marijai, atsaucoties uz tekstos izmantoto lūgšanu stilistiku, kas sapludināta ar aktuālām tēmām un ko spilgti ataino krājumā iekļautās mākslinieka Raivja Nikolajeva oriģinālilustrācijas.

Grāmatas atklāšanas dienā Valodu mājā būs skatāma Raivja Nikolajeva grāmatas ilustrāciju izstāde. “Magnficat” ir mākslinieka refleksija par grāmatā paustajām idejām: sievietes un vīrieša attiecību trauslumu, plūstošās identitātes un neparedzamās dzīves jēgas meklējumiem, sakrālajām sāpēm un ciešanām, kas liek pārvērtēt notikumu nozīmi un klātesamību kā mūžīgu ceļu pašam pie sevis.